REIMATOLOĢIJA

Rietumu klīnikā konsultē:

Dr. Evita Sikora

Reimatisko slimību diagnostika

Primāro diagnostiku veic terapeits, pie kura pacients ir vērsies ar sūdzībām. Izplatītākie simptomi ir locītavu sāpes, tūska un stīvums pēc pamošanās (notirpuša ķermeņa sajūta), kas kustību rezultātā samazinās. Reimatisko slimību diagnostikas metodes ir locītavu rentgenuzņēmumi, laboratoriskie izmeklējumi, datortomogrāfija, magnētiskās rezonanses tomogrāfija, reimatologa veikta apskate un anamnēzes izpēte.

Izplatītākās reimatiskās slimības

Reimatoīdais artrīts jeb hronisks locītavu iekaisums ir slimība, kas visbiežāk skar mazās ceļu, plaukstu, pēdas vai potīšu locītavas, taču var piemeklēt arī citas ķermeņa locītavas un izraisīt iekšējo orgānu iekaisumus. Reimatoīdais artrīts sagrauj locītavas, tādējādi laupot cilvēkam spēju tikt galā ar praktiskām ikdienas situācijām un drīz vien novedot pie darbspēju zaudējuma. Raksturīgās, reimatoīdā artrīta izraisītās izmaiņas attīstās pusgada laikā pēc iekaisuma rašanās. Slimības simptomi ir locītavu sāpes, tūska, stīvums un kustīguma samazināšanās.

Sistēmiskā sarkanā vilkēde (SSV, Libmaņa-Saksa slimība) ir autoimūna slimība, kuru izraisa tas, ka organisma imūnā aizsardzība kļūdas dēļ tiek vērsta pret pašu organismu. Slimības izpausmes skar gandrīz visu ķermeni. Šīs slimības cēloņi nav skaidri zināmi, taču viens no tiem neapšaubāmi ir iedzimta predispozīcija. Visaugstākie saslimstības rādītāji ir sievietēm brieduma gados. Bieži šī slimība attīstās grūtniecības laikā.

Behtereva slimība jeb ankilozējošais spondilartrīts ir starpskriemeļu locītavu un bieži – arī ekstremitāšu locītavu hronisks iekaisums. Turklāt slimība izraisa iekaisumu ārpus pašas locītavas – vietās, kur saites un cīpslas ir nostiprinātas pie kaula, kā arī dažkārt var skart acs priekšējo daļu. Šīs slimības cēloņi nav zināmi. Ankilozējošais spondilartrīts var skart abu dzimumu pārstāvjus, taču vīriešiem slimība norit krietni smagāk nekā sievietēm. Teju neviena no saslimušajām sievietēm pati nemaz nezina, ka sirgst ar vieglas formas ankilozējošo spondilartrītu. Bieži vien šiem pacientiem ir pozitīvs antigēna HLA-B27 rezultāts, kas norāda uz to, ka slimībai piemīt pārmantojamības pazīmes.

Reimatisko slimību ārstēšana

Reimatisko slimību ārstēšanai izmanto nesteroīdos pretiekaisuma preparātus, slimību modificējošos antireimatiskos līdzekļus (SMARL), glikokortikosteroīdus, bioloģiskās zāles un intraartrikulārās hormonu injekcijas.

Bioloģiskās zāles veido bioloģiskas izcelsmes molekulas, kas parasti satur cilvēka imūnglobulīnu vai tā daļu un tiek ražotas ar biotehnoloģiju palīdzību vai iegūtas no dzīvām šūnām. Šie preparāti ir veidoti tā, lai to funkcijas izpaustos pēc iekļaušanās precīzi noteikta uzdevuma izpildē organismā. Šo preparātu mērķis ir citokīns vai tā receptors, kas brīvi peld asins plazmā vai ir nostiprinājies pie iekaisumšūnu virsmas. Kad preparāts sasniedz mērķi, tas bloķē iekaisuma signālu un tādējādi mazina iekaisumu. Bioloģiskās zāles tiek izmantotas, galvenokārt, reimatoīdā artrīta, psoriātiskās  artropātijas, ankilozējošā spondilartrīta, vaskulīta un smagas formas nefrīta ar SSV ārstēšanā.

Pazīmes, kad vērsties pie reimatologa

Sāpīgas un pietūkušas locītavas (vairāk nekā viena) ilgāk par vienu nedēļu.
Stīvums pēc pamošanās plaukstu sīkajās locītavās vai mugurā, ilgāk par 30 minūtēm.
Sāpes muguras jostas/krustu un/vai gurnu apvidū, kuru dēļ mostaties naktī.
Sāpes plaukstu un kāju pirkstu locītavās, kuru dēļ mostaties naktī.
Pietūcis roku vai kāju pirksts/pirksti.
Nepamatots nogurums arī pēc atpūtas.

KONTAKTI